Viennozīmīgi, R. Blaumaņa novele „Andriksons” ir viens no visspilgtākajiem darbiem Latviešu literatūrā. Galvenais noveles vadmotīvs ir dažādu sociālo slāņu viedokļu sadursme, kas parāda latviešu zemnieka inteliģenci un pārliecību par savu morālo taisnību. Novelē „Andriksons” ietverts bagātīgs saturs, kurā galvenokārt tiek attēlota morāla cīņa starp pretstatu cilvēkiem- zemnieku un muižnieku: „ Kungs un nomnieks ieskatījās viens otrā. Barons raudzījās saules nodegušā, veselīgā, glītā zemnieka ģīmī, kurā bij lasāms spēks un pašapziņa, saimnieks- smalkos, bālos vaibstos, lielās, laipnās acīs un uz muti, kura ļāva noģist, ka tā raduse pavelēt”, un galvenā varoņa iekšējo cīņu.
Manuprāt, galvenā noveles problēma ir latviešu zemnieka sevis apzināšanās, ko barons nespēj pieņemt, jo radis redzēt un dzirdēt zemnieku padevību, aizbildinoties ar savām muižnieka privilēģijām.…
