Nokaltuši koki, aizaugušas drupas, kas simbolizē dzīves nolemtību, mūžīgo tapšanu, aiziešanas ciklu. Ainava kā metafora tika pielietota arī baroka laikā, taču pretēji tam laikam, kad simboliem bija emblemātiska nozīme, romantismā jūtām bija piešķirta simbolu nozīme. Tādi simboli kā mēness aiz mākoņiem, saulstari, kas tiecas ārā no mākoņmalas, kā arī austoša rīta gaisma, simbolizē dievišķās klātbūtnes esamību. Tas simbolizē arī Visumu kā bezgalīgu. Šeit nonākam pie viena no romantisma svarīgākajiem motīviem: „bezgalīgais galīgajā”, kas izceļ to, ka daba ir bezgalīga, dievišķa un neierobežojama.
Māksliniekiem ļoti svarīga bija ceļošana – jaunu zemju iepazīšana, no kurām varēja smelties jaunus iespaidus Šie ceļojumi mākslinieku gaitās bija gandrīz vai obligāti. Romantisma laikā īpaši iecienītas kļuva ne tikai ierastā Itālija, bet arī krāšņās dienvidu valstis ar bagātīgo dabu – Spānija, Grieķija, daudziem arī Austrumi. Vislielākais ieguvums bija apceļoto zemju dabas izpēte. Romantisma mākslai raksturīga nianse bija tāda, ka daba tika nostādīta augstākā stāvoklī, nekā cilvēks. Cilvēkam bieži vien nācās padoties dabas varenības priekšā.
…
