Pie Cēsīm vācu uzbrukumi nešķita tik bīstami un nāvējoši, kā iepriekš. Viņi paši beidzot sāka saprast, ka latvieši pat nedomā padoties, un beigās tie jebkurā gadījumā atgūs savu zemi, izdzenot iebrucējus.
Strēlnieki kļūst optimiskāki Cēsu kaujās, pat nepieredzējušai un vāji apmācītai puišu rotai padodas atvairīt pretinieka uzbrukumus: „Divas reizes vācieši bija pavisam tuvu vaļņiem, jau divas reizes tos atdzina mūsu bises un Konrāda sviestās granātas.” Vācieši ir spiesti atkāpties no Cēsīm, un strēlnieku ticība uzvarai vēl vairāk palielinās.
Rīgas aizstāvēšana.
Noslēdzošā cīņa, kur Latvijas armija cīnījās pret bermontiešiem, noritēja Rīgas Daugavas krastos. Pilsētā ap to laiku bija bads, karavīri nebija ēduši un gulējuši vairākas dienas. Viņu spēki izsīka, sākumā neveicās tiltu šķērsošanā, un kareivji varēja tikai vērot, kā bermontiešu lodes grauj Vecrīgas namus. Toties viņi bija apņēmušies atkarot galvaspilsētu, un cīņas spars viņus nepameta: „Kareivji aizmirsuši gaisa vēsumu, un ka ledainas mums ir zem zābakiem un ceļu galiem dūņas, — visus sacēlušas kājās uzbrukuma gaidas, lielās kaujas vēsts.”
Ar igauņu bruņvilcienu un angļu kara kuģu palīdzību latviešu kājniekiem izdodas tikt pāri Daugavai, ieņemt Torņakalnu, vēlāk arī atgūt visu Rīgu un vērst savu armiju Kurzemes atbrīvošanai.
…
