Fausts izmanto jaunību kā attaisnojumu tam, ko viņš prasa no Grietas ir nepieņemams. Manuprāt, Fausts redz sava nodarījuma sekas tikai tad, kad dodas Grietu glābt. Tas Faustu nobiedē, apziņa, ka viņa vainas dēļ miruši cilvēki.
Fausts dzīves jēgas meklējumos atradīsies vienmēr. Tāpat kā mēs visi, viņš baidās un mīl, un cieš, kā jebkurš cits, viņš ir ievainojams. Fausts beigās izvēlas bēgt, jo nespētu dzīvot ar apziņu, ka ir nogalinājis cilvēkus, kuri tāpat kā viņš, ir mīlējuši un cietuši. Manuprāt, grāmata beidzas cilvēcīgi – ar nobijušos vīrieti, kas zina, ka nespēs izturēt ciešanas.
…
