Visvairāk es uzmanību pievērsu pazīstamāku dievu mītiem un jau kaut kur dzirdētām teikām par sengrieķu varoņiem. Visspožāk atmiņā man palicis Zevs, jo viņš jau iepriekš parādījās citos darbos vai pat filmās, tāpat kā viņa dēls Herakls. Ir daudz spilgti notikumi, kas rada pavērsienus darbības gaitā, piemēram, tas kā dievi aprij savus bērnus vai dievu cīņas ar titāniem un titānu ieslodzīšana, vai Herakla lielie varoņdarbi, došanās pēc izslavētās zelta aunādas, kas patiesībā ir tikai saules simbols.
Grāmatas autora valodas ir gan strauja, ātra, gan noslēpumaina un simboliem pilna, gan tēlaina, gan visnotaļ skaidra, gan tāda, kas vienkārši izklāsta notikumus bez emocijām. Visas emocijas rodas grāmatu lasot un iztēlojoties ainu, darbības un tēlus, kas risinās tajā laikā avi konkrētajā teksta fragmentā. Protams, liela loma ir tam, kā autors izklāsta sev zināmos faktus, stāstus, notikumus un visas pārējās nianses, bet liela loma ir arī grāmatas lasītājam un lasīšanas mērķim. …
