Uz pārējās viduslaiku pasaules fona Bizantija izcēlās ar savdabīgām tradīcijām, kuras noteica gan tās ģeogrāfiskais novietojums, gan iedzīvotāju un valodu daudzveidība, dažādu kultūras līmeņu un tradīciju saplūšana, politiskā un reliģiskā situācija.
Līdzīgi, kā citas valstis saņēma spēcīgu Bizantijas tradīciju ietekmi, arī bizantiešu kultūra, kas pamatā mantoja antīkās kultūras tradīcijas, saskārās ar spēcīgiem ārējiem impulsiem no Irānas, Ēģiptes, Sīrijas, vēlāk arī no Rietumeiropas un Senās Krievijas, un zemākas attīstības tautām, ko paši bizantieši dēvēja par barbariem - no armēņiem, gruzīniem, slāviem, gotiem, huņņiem u.c.
Bizantija bija kosmopolītiska valsts, kurā nebija nedz dominējošās nācijas, nedz bizantiešu tautas etniskā ziņā. Līdz ar to kultūru, kas izveidojās Bizantijā, var uzskatīt par pārnacionālu, jo tajā kā vienā veselumā iekļāvās visu jau pieminēto tautu ieguldījums, kā arī kristīgā, antīkā un austrumu tradīcija.
Bizantija aizsargāja Rietumeiropas civilizāciju un kultūru no arābu un turku iebrukumiem, savā teritorijā saglabāja un attīstīja romiešu politiskās un juridiskās tradīcijas, nosargāja antīkās kultūras mantojumu. Vairāk nekā 1000 gadus ilgajā Bizantijas pastāvēšanas laikā tieši tur norisinājās pakāpeniska pāreja no antīkās uz moderno Eiropas civilizāciju jeb no pagāniskās uz kristīgo tradīciju. …
