Regīna Ezera, manuprāt, ir viena no spilgtākajām personībām latviešu kultūrā un it īpaši literatūrā. Viņas darbi ir rakstīti savdabīgi. Tajos spilgti tiek atklātas cilvēka jūtas un iekšējā pasaule. Un atšķirībā no daudziem citiem rakstniekiem, kuri neprot šo savdabību savienot ar patiesi labu stāstu, miniatūru..., Regīna Ezera brīnišķīgi parāda katru emocijas izpausmi tik saprotami un skaidri, ka šķiet, ka pats lasītājs to izjūt. Tieši šī spēja attēlot jūtas, padara viņu par tik interesantu darbu autori.
Kad paņēmu stāstu „Saules atspulgs”, pirmais, ko ievēroju, bija tās žanrs: „stāsts ar laimīgām beigām”. Piebilde „ar laimīgām beigām” mani nudien ieintriģēja. Reti kuram taču patīk lasīt stāstus, kuri beidzas ar kādu traģisku notikumu. Arī nosaukums „Saules atspulgs” šķita ļoti skaists.
Stāstā tiek vēstīts par kādu ģimeni, kura dzīvo pie Daugavas, Bulduros. Katram no locekļiem ir savas veiksmes un nelaimes. Visu stāstu līdz pat beigām caurstrāvo noslēpumainības gaisotne, kas ir saistīta ar ģimenes tēva Jorģa Vanaga pagātni. …
