Pirmos pēckara gadus Sartrs bieži redzams „kreisā krasta” kafejnīcās kopā ar 20. gadsimta ikonām, starp Sartra draugiem bijis arī Kamī. Tika radīts priekšstats, ka visi Sartra draugi un paziņas ir eksistenciālisti. Vēlāk Kamī daudzkārt uzsvērs, ka viņš nav eksistenciālists, un norobežosies no Sartra un viņa līdzgaitniekiem. Kādā intervijā Kamī esot teicis: „Nē, es neesmu eksistenciālists. Sartrs un es – mēs vienmēr brīnāmies, redzot saistītus mūsu vārdus. Sartrs ir eksistenciālists, bet vienīgā filozofisku pārdomu grāmata, ko esmu publicējis, - Mīts par Sīsifu – bija vērsta pret t.s. eksistenciālistu filozofiem”. Kamī runā par savu absurdo cilvēku un Sartra „baismīguma”(angoisse)nomocīto būtni, stāvot dažādu izvēļu priekšā. Viņš piekrīt, ka to kopīgais ir ateisms, bet Sartra eksistenciālismā ir konsekventi izstrādāta filozofiska sistēma, zem kuras Kamī nekad nav parakstījies. Interesanti, ka Kamī nodala divus terminus – „eksistenciālis” un „eksistenciālists”. Par pirmajiem viņš pieņem visus „eksistences domātājus”, filozofus, kuri nodarbojas ar cilvēka eksistences noteikumu izpēti. …
