Autore tā uzskata tādēļ, ka adopcijas process bērnam ir ļoti emocionāls un satraucošs, Jebkurš bērns vēlas nonākt mīlošā un gādīgā ģimenē. Pat, ja tie nav bērna bioloģiskie vecāki, bērns vēlas sajusties piederīgs vietai un cilvēkiem. Līdz ar to pieredze, kurā vecāki nav pareizi novērtēti un nespēj atbilstoši rūpēties par bērnu, ir adoptētajam traumējoši un var atstāt nopietnas garīgās veselības problēmas nākotnē.
Adopcija ir nopietns lēmums un adoptētājiem vienmēr vajadzētu vairākkārt pārdomāt savu lēmumu par adopciju, lai bērnam, kuru vēlas adoptēt neradītu nevajadzīgu stresu un emocionāli to netraumētu. Autore secina, ka Latvijā adopcija ir vairāk jāreklamē un jāiedrošina cilvēkus adoptēt bērnus, to, protams, kārtīgi apdomājot. No juridiskā skatu punkta Latvijā ir vairāki tiesību akti, kas regulē adopcijas procesu, taču kļūdas adoptētāju raksturošanā un adopcijas piemērotības noteikšanā tāpat tiek pieļautas. Līdz ar to, pēc autores domām, būtu nepieciešams izstrādāt noteikumus, kas ļautu sodīt bāriņtiesas darbiniekus, kas ir pieļāvuši nepareizu lēmumu, atļaujot adoptēt bērnus cilvēkiem, kam to nevajadzētu darīt.
…
