-
Kino valoda, stilistika un fotogrāfija: filmas "Faces Places from Visages" analīze
Fotogrāfijas reprezentācija šajā filmā spēlēja vislielāko lomu, jo tāds bija filmas mērķis. Ar tās palīdzību skatītājam tiek nodota tās jēga, ar kuru tiek dokumentēts, satverts un izzināts, kas tiek attiecināts uz filmā tapušajām fotogrāfijām. Katrai apakšā bija savs stāsts, šo filma, manuprāt, piederētu pie tēmas: “Non places” jeb “Nevietu” – padarot par “Vietu”. Katrs uzņemtais kadrs, vidi un tās apkārtni padarīja par dzīvu. Ikdienā mēs redzam, tā sauktos ”kravu” vilcienus, kas mums neko īsti neizsaka, vilciens kā vilciens, bet, kad uz viena no vagoniem, tiek izveidotas no fotogrāfijas režisores acis, tas padara nedzīvu braucošo vagonu par krāsainu un psiholoģiski, jūtot dzīvību. Sieviete, kura dzīvoja īsti neapdzīvotā vietā, apgalvoja, ka nevēlas pamest savu māju, jo tajā ir tik daudz atmiņu, ka nespētu tā vienkārši aiziet prom. Izejot pēc brītiņa laukā, viņas apdzīvotā māja pamestajā vietā bija mainījusi izskatu ar viņas uzstatīto lielformāta portretu pa visu sienu, kas ir vienkārši vārdos neizsakāma burvība. Šeit arī ir runa par to, kā fotogrāfija spēj izmainīt skatījumu uz redzamo, to vienkārši sajūtot. Šo filmu reizē var uzskatīt ne tikai par smieklīgu un burvīgu, bet arī aizkustinošu.
A.Vardai patiesi ir izdevies radīt dokumentālo filmu kā fantastisku materiālu īpaši tiem cilvēkiem, kuriem tuva ir māksla un fotogrāfija. Brīvais kino ar “jēgu”, ko var uzskatīt par mākslas radītu veikumu, apvienojot divas nozares – filmēšanu un fotografēšanu vienā. …
Par cik kino iedalās dažādos žanros, viens no tiem, kas attiecas uz skatīto filmu: “Faces places from visages” ir dokumentālais kino, kuras pamatā ir savs stāsts. Turklāt kad skatāmajam kino klāt ir arī fotogrāfiju reprezentācija, tad to var atzīt kā mākslas radītu veikumu. Filmas izvēle ir ar nosaukumu: “Faces places from visages” jeb latviešu valodā tulkojot: “Sejas, ciemi”, kas ir tikusi nominēta “Oskaram” kā viena no piecām labākajām pilnmetrāžas dokumentālajām filmām, kas ir 2017. gada iznākusi filma un tās režisore ir francūziete Anjēze Varda. Sieviete, kas ar aizrautību runā par feminismu, haosu pasaulē, bezdarbu, vecumu, un nāvi. Kino speciāliste Daira Āboliņa apgalvo, ka viņa mēdz koķetēt, ka, iespējams, ir pirmā feministe dokumentālajā kino. Viņas feminisms izpaužas tajā, ka ir kļuvusi par kino režisori. No plaši pazīstamajām režisores jaunā franču viļņa laikā viņa ir vienīgā īstā lēdija.
