-
Vēsturisko arhīvu resursu izmantošana uzņēmējdarbībā
Nr. | Название главы | Стр. |
IEVADS | 3 | |
NOZARES RAKSTUROJUMS | 4 | |
Arhīvu vēsture | 4 | |
Arhīvu zinātne un klasifikācija | 4 | |
Arhīvi pasaulē un Latvijā | 5 | |
VĒSTURISKO ARHĪVU RESURSU IZMANTOŠANA UZŅĒMĒJDARBĪBA | 5 | |
Vēsturiskie arhīvi | 5 | |
Uzņēmumu vēsturiskie arhīvi | 5 | |
Biznesa vēsturisko arhīvu izmantošanas uzņēmejdarbībā īpatnības | 7 | |
VĒSTURISKO ARHĪVU MODERNIZĀCIJA, RESURSU KONSERVĒŠANA UN DIĢITALIZĀCIJA | 8 | |
NOBEIGUMS | 9 | |
PIELIKUMS | 10 |
NOBEIGUMS
Pasaules arhīvos šobrīd glabājas miljardiem dokumentu, kuri satur informāciju par cilvēkiem un sabiedrībām, par veikaliem un slimnīcām, baznīcām un valsts iestādēm. Šis milzīgais informācijas apjoms ir visdārgākais, ko radījusi cilvēce – tas ir viņas attīstības acu liecības, kuras sava praktiskuma un patiesīguma dēļ paliek par nozīmīgāku no kultūras resursiem.
Darba gaitā dots īss arhīvu nozares raksturojums, to vēstures un darbības apraksts. Balstoties uz informācijas avotiem veikta tās resursu izmantošanas uzņēmējdarbībā analīze. No darba iegūtajiem datiem var secināt, ka vēsturisko arhīvu resursu izmantošana uzņēmējdarbībā mūsdienās bieži nav efektīva, vai nemaz nenotiek. Ir svarīgi izglītot sabiedrību un sekmēt šī kultūras resursa plašāku izmantošanu.
Pētot konkrētus arhīvu resursu izmantošanas gadījumus, var izstrādāt teoriju, kura palīdzētu biznesmeņiem saprast arhīva resursu vērtību. Tomēr katrs gadījums ir individuāls, tāpēc šis problēmas risināšanai nepieciešama liela apjoma materiālu analīze.
Grāmatas pauž individuālo viedokli, kuram ne visi piekrīt. Pie tam cilvēka prāts nav ideāls un rakstnieks nevar radīt pilnīgi skaidru un precīzu sacerējumu. Mākslas darbi ir pārāk abstrakti, lai par tiem veidotos stabils un vienots viedoklis, tāpēc balstoties tikai uz tiem nevar radīt precīzu priekšstatu par pagātni. Otrādi, dokumenti ir precīzi, tie stāsta par vissīkākajām lietām cilvēku ikdienā, kuri veido nedz valsts, nedz pazīstamu, vai bagātu cilvēku, bet sabiedrības vēsturi.
…
Vēstures, kā jebkuras darbības, gaitā rodas materiālas un nemateriālas vērtības, kas sastāda cilvēces vēsturisko mantojumu – globālās kultūras resursu. Tās balsta mūsdienu civilizācijas kultūru, kā fosilā degvielā, kura tūkstošgadu laikā radusies no koku papardēm, padara iespējamu modernās zinātnes un rūpniecības eksistēšanu. Kultūrā pastāv dažādi resursi – vispirms tos var iedalīt materiālajos un nē, pēdējos sastāda dejas, mūzika, folklora, dziesmas, tradīcijas; materiālo resursu kopumu veido arheoloģiskās vērtības, vēsturiskie pieminekļi, arhitektūra, mākslas darbi, raksti, dokumenti – kuri paliek par ietilpīgāko no kultūras resursiem. Dažādu laikmetu aktus glabā arhīvos, tie var būt valsts mēroga un privāti, komercizstāžu un citu uzņēmumu krājumi, taču neatkarībā no dokumentu rakstura, tie paliek par kultūras resursu glabātavām.
