Cilvēktiesības piemīt ikvienai personai neatkarīgi no tās rases, tautības, ādas krāsas, valodas, dzimuma, vecuma, veselības stāvokļa, sociālās izcelsmes, ticības, politiskās pārliecības, seksuālās orientācijas vai citiem apstākļiem. Nepieciešamības gadījumā valsts papildus sniedz palīdzību mazaizsargātām grupām to tiesību pilnvērtīgai realizācijai. Cilvēktiesības nav absolūtas. Cilvēkam tiek garantēta pilnīga brīvība tiktāl, ciktāl to demokrātiskas sabiedrības pastāvēšanas labad neierobežo likums. Valsts atsevišķos gadījumos var cilvēktiesības ierobežot ar mērķi, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.
Cilvēktiesības tiek iedalītas – pilsoniskās, politiskās, saimnieciskās un kultūras. …
Cilvēktiesības ir tiesību normu kopums, kas regulē attiecības starp valsti un indivīdu (indivīdu grupām); tās nosaka standartus, kādai ir jābūt valsts attieksmei pret indivīdu, kā arī aizsardzības mehānismu pret valsts, to institūciju un amatpersonu izdarītajiem pārkāpumiem. Cilvēktiesības ir skaidras, precīzas un konkrētas tiesību normas, kas ir ietvertas starptautiskos dokumentos, Latvijas Satversmē un likumos. Cilvēktiesības veido demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatu. Latvijas Republika, jau 1990. gada 4. maijā atjaunojot neatkarību, pievienojās 51 cilvēktiesību dokumentam, tādējādi savu iedzīvotāju un starptautiskās sabiedrības priekšā apliecinot apņēmību sargāt un aizstāvēt cilvēktiesības. Lai noskaidrotu Latvijas iedzīvotāju viedokli par to, vai Latvijā tiek ievērotas cilvēktiesības, ir veikta aptauja. 4% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka Latvijā cilvēktiesības tiek ievērotas ļoti slikti(cilvēki vecumā no 65-74 gadiem), 41% domā, ka cilvēktiesības tiek ievērotas ne visai labi un ka problēmas šajos jautājumos risinās ar grūtībām, savukārt 7% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka cilvēktiesības Latvijā tiek ievērotas ļoti labi, bet 43% domā, ka situācija cilvēktiesību jomā ir normāla un visas problēmas var atrisināt.
