-
Reformācija un kontrreformācija Eiropā un tās sekas 16.gadsimtā un 17.gadsimta vidū
Pastāvēja dažādas protestantisma kustības, kas pārauga ticībās- luterānismā, cvinglismā, kalvinismā, anabaptistos. Netālu Francijas robežas atradās Ženēva, kur izplatījās tāda protestantu kustība kā Kalvinisms. Žans Kalvins radīja protestantu baznīcu, kas atšķīrās gan no katoļu, Lutera un cvinglija baznīcām. „Kalvins uzskatīja, ka cilvēka dzīvē viss ir iepriekš nolemts. Pēc Dieva gribas cilvēkiem var veikties vai neveikties. Cilvēks pēc nāves var būt nolemts glābšanai vai arī pazudināšanai.
Ja cilvēks ir strādīgs, viņam darbā ir panākumi, tas uzlūkojams par Dieva labvēlības izpausmi. Cilvēka dzīvei jānorit ļoti vienkārši, tā jāpavada čaklā darbā, atsakoties no greznības un ērtībām, dzīvojot taupīgi un vairojot savus ienākumus.
„16.gadsimtā Ziemeļeiropas valstīs sāka izplatīties protestantisms. No Romas katoļu baznīcas atšķēlās Dānijas, Zviedrijas un Anglijas reģionālās baznīcas. 1555. gadā tika noslēgts Augsburgas ticības miers, kas pieļāva baznīcas pastāvēšanu Vācu valstīs. Protestantisms ietekmēja Bībeles lasīšanu, kas savukārt ļoti ietekmēja izglītību- daudzi Eiropieši iemācījās lasīt, kas izraisīja literatūras popularitāti. Reformācija neatstāja neskartu arī ekonomiku- tā radīja milzīgu iespēju attīstīt kultūru un veicinot kapitālismu. Savukārt politikā radīja sacensību starp valstīm un konkurējošajiem grupējumiem pašā valstī. „Tas izraisīja katoļu baznīcas pārdali divās daļās un piespieda Romas baznīcu reformēties, kas tika vairākkārt atcelts. Pāri visam tas radīja nāvīgu sprādzienu apvienotas kristietības ideālam. …
16. gadsimts Eiropas vēsturē atspoguļojas ar cilvēka prāta, domas un emociju izaugsmi. Cilvēki sekojot līdzi zinātniskajiem sasniegumiem un ģeogrāfiskajiem atklājumiem, sāka apšaubīt apgalvojumu, ka Romas pāvests ir Dieva vietnieks zemes virsū. Cilvēki bija neapmierināti ar baznīcas mantkārību. Šajā laikā baznīca piedzīvoja gan savus zelta laikus, gan viszemāko popularitātes līmeni tās pastāvēšanas laikā. Tādi pāvesti kā Rodrigo de Borgia(Alexander VI, 1492- 1503) un Giuliano della Rovere(Julius II, 1503- 1513) nemaz neatbilda savam ieņemam amatam, jo viens mīlēja sievietes, zeltu, un savus bastarda bērnus, bet otrs bija kaislīgs kareivis. Pāvestu izšķērdība ieveda baznīcu parādos un lai baznīca varētu samaksāt savus parādus un saraust vēl vairāk naudas, tika izdotas indulgences. „Indulgences bija grēku atlaišanas sertifikāts, lai cilvēks varētu tikt paradīzē”, kas bija jāpērk par naudu. Līdz Luteram baznīca uzurpēja varu ar indulgencēm "iejaukties" dzīvē pēc nāves. Katrs, kurš iemaksāja pietiekami daudz naudas baznīcai, varēja "nopirkt labos darbus citiem". Viduslaikos cilvēki ticēja, ka ar naudas samaksāšanu baznīcai var panākt, ka, piemēram, mirušajiem vecākiem nevajadzēs tik ilgu laiku mocīties šķīstītavas ugunī. Ticēja, ka mirušie vecāki tieši ar naudas palīdzību ātrāk izcieš sodu un tad tiek debesīs. Tātad ne grēki, ne grēku pārvarēšana netika ņemti nopietni, runa bija tikai par naudu.
