Saule Raiņa poēmā „Ave Sol” ir tēls, simbols, kuras pozitīvās īpašības liekot par paraugu, Rainis cenšas uzmundrināt ļaudis pēc 1905. gada revolūcijas. Apspiestajai tautai, kas grimst pesimismā un ne tikai sociālā, bet arī garīgā verdzībā – ar saules tēla drosmi un pašpārliecinātību un augsto morālo stāju Rainis rāda ideālu.
Saules gaitas nemitīgo ritējumu – ja pienācis vakars, drīz ausīs rīts, bet katru rītu nomaina vakars – Rainis liek priekšā cerību zaudējošai tautai. Tas nekas, ka ir grūti, un liekas, ka apkārt tikai tumsa un šausmas – pat pēc vistumšākās nakts aust rīts. Saule – visuspēcīga, varena, dzīvības dāvātāja – nezaudē drosmi, bet ik dienas par spīti visam parādās pie debess juma:
„Kas dienā aust un riet un vējā ceļas,
Kas grauj ar pērkoniem un laukos klimst,
Kas zaļos asnos ledum cauri šķeļas.”…
