Politiskā līdzdalība, pirmkārt, dalās konvenciālā un nekonvenciālā līdzdalībā. Pie pirmās mēs pieskaitām piedalīšanos vēlēšanās, līdzdalību vēlēšanu kampaņā, kontaktiem ar varas pārstāvjiem, politiskām aktivitātēm interešu grupās (tās varbūt arī šķietami nepolitiskas grupas, kā, piemēram, kori vai dejošanas pulciņi). Savukārt, pie otrās mēs pieskaitām protestus, kā, piemēram, streikus, demonstrācijas, boikotus, teroru. Protams, izpratne par kādas darbības konvecialitāti ietilpst valsts kompetencē. Ir valstis, kur publiska varas kritizēšana skaitās nekonvenciāla.
Pie politiskajiem resursiem pieskaitāmas tās lietas un īpašības, kas palīdz darboties politiskajā procesā ,kā ,piemēram, izglītības daudzumu (un kvalitāti), materiālo nodrošinājumu (vai cilvēks sevi velta tikai tam, lai sagādātu iztiku, vai viņam ir brīvais laiks arī politiskajām aktivitātēm), sociālo statusu (vai cilvēks ir ar autoritāti). Svarīga ir arī prasme uzstāties, argumentēt savu nostāju, piesaistīt mēdiju rezonansi, iegūt jaunus partnerus un tādejādi palielināt iespējamību ietekmēt politikas procesu. …
