Turēna agrīnā socioloģija tiek dēvēta par darbības socioloģiju. Viņaprāt, struktūru veido darbību, tāpēc sabiedrība jāaplūko kā sociālās darbības lauks. Nozīmīga iezīme, kas raksturo sabiedrību, ir sevis ražošana - tā ne tikai sevi atražo vai pielāgojas izmaiņām, bet arī nepārtraukti mainās, turklāt pārmaiņu aģenti ir nevis struktūras, bet gan sociālās kustības kolektīvie aktori.
Turēns kritizē modernizāciju un funkcionālistu teorijas, kuras sabiedrību reducē uz vērtību vai struktūru sistēmu, savukārt, marksistus par to, ka, viņi sociālo darbību reducē uz šķiru darbību.
Darbā Sabiedrības pašatražošana, Turēns atklāj savu darbības teoriju un šis darbs kļūst par viņa rakstīto darbu stūrakmeni. Viens no centrālajiem jēdzieniem Turēna darbības teorijā ir vēsturiskums, ko viņš lieto, lai aprakstītu spēju uz pašrefleksīvu sociālo darbību un šīs darbības kreativitāti - spēju mainīt vēsturi. Vēsturiskumu veido zināšanu modelis, kas veido un nosaka priekšstatu par dabu, akumulācija/uzkrāšana, kas ir materiālās ražošanas veids, un kultūras modelis, kas ir sabiedrības spēja sevi interpretēt. Tieši kultūras modelis Turēnu interesējis īpaši.
Turēns aplūko sabiedrību kā kultūras spiedienu un sociālu konfliktu lauku, kurā nav vienotas vērtību sistēmas. Vēsturiskuma jēdziens nevar tikt nošķirts no sociālajām cīņām (īpaši starp šķirām). Šķiru konflikts mūsdienās ir mainījies, jo notikušas izmaiņas kapitālismā. [3]…
