1939. gada jūlijā laikrakstā ‘’Sējējs’’ publicēts raksts ‘’No parlamentārisma uz autoritaru vadonības valsti’’, kur dots visai plašs un izsmeļošs Latvijas valsts režīma apraksts un salīdzinājums ar citiem valsts tipiem. Raksts, protams, publicēts tikai ar valdības atļauju, līdz ar to lieliski raksturo paša režīma paustos uzskatus un principus, kur viens no galvenajiem, protams, - vadoņa varas neaprobežotība un nedalāmība. Runājot par ideālo valsti, autors norāda ‘’divus vissvarīgākos pamata principus, kas sastāda vēstures gadu simtos izkristalizējušos mūsdienu sabiedrības uzskatu kodolu par ideālu valsti. Viens no šiem principiem ir izteikts jau Aristoteļa tēzē – katram pēc viņa nopelniem (t.i. par ideālu valsti atzīstama tāda valsts, kas katram garantēs iespējamos labumus samērīgi ar viņa nopelniem valsts dzīvē).... un otru tik klasiski ir formulējis mūsu tautas vadonis Dr. K. Ulmanis savā izteicienā – katrs savā, bet visi valts darbā .... (pareizi sadalīt pienākumus atsevišķo iedzīvotāju grupu starpā samērā ar viņa spējām).’’1…
