Pedagoģiskās attieksmes humanizācijas process un demokrātiskuma principu ievērošana rada asociācijas ar vārdu – brīvība. Brīvība domās, izvēlē, darbībās, rīcībā, viedokļa paušanā un tamlīdzīgi, tomēr to noteikti nevar uzskatīt par sinonīmu vārdam visatļautība.
Demokrātiskā sabiedrībā cilvēks ir unikāla vērtība, kas dzīvo, strādā, izglītojas un attīstās kā personība visas dzīves garumā. Arī bērni ir sociālas būtnes un izjūt lielāku vai mazāku piederību kādai sociālai grupai, kurā cenšas iekļauties un iejusties. Tā ir gan ģimene, gan skola, gan kāda formāla vai neformāla organizācija. Šī sociālā vide ir uzvedības izpratnes un darbības pārbaudes lauks, jo tajā gūtā pieredze ietekmē viņa darbību un personības veidošanos. Galvenie faktori, kas rada bērniem grūtības mācībās un uzvedībā, vēlāk arī atrast savu vietu dzīvē, ir nespēja pielāgoties, iekšēja nedrošība un bailes no atstumtības.
