Ētika ir praktiska zinātne par cilvēka darbību, par viņa uzvedību, bet īpaši par to, kā šai darbībai vai uzvedībai piešķirt objektīvā labuma vērtību. Jo cilvēks taču nemitīgi pārdzīvo dažādas vērtības un ar savu rīcību realizē kaut kādu labumu: gan savas esamības labumu – objektīvu personību, gan tās pasaules labumu, kurai viņš pieder un kurā darbojas, gan Dieva labumu tajā nozīmē: savā darbībā cilvēks uz katra soļa pauž sava Radītāja pilnību. Tādējādi kristīgā ētika māca, kā cilvēks var un kā viņam vajag piešķirt savai darbībai vai savai uzvedībai objektīvā labuma vērtību jebkurā no minētajām nozīmēm. Cilvēks šo labumu pazīst, bet vērtības tieši pārdzīvo. Visa viņa tikumiskā dzīve saplūst vērtību pārdzīvojumos, kas tai piedod īpašu nokrāsu.
Vērtības vienmēr parādās noteiktā hierarhijā, viena – augstāk, cita – zemāk. Augstākās cilvēks ciena vairāk, tā izsakot savu pārliecību par to, ka tās viņu vairāk tuvina objektīvajam labumam, ka tās sevī satur vairāk objektīvo labuma. Vienlaicīgi viņš atzīst, ka vērtības, kas objektīvi viņam tad vairāk, subjektīvi viņam maksā dārgāk. Nav grūti pievienoties uzskatam, kas jautājumu par vērtībām redz vispirms no subjekta viedokļa: tās, kas noteikti maksā dārgāk, tās atrodas augstāk.…
