Ticība – tā nozīmē robežas. Uztveres aprobežotība, uzskatu aprobežošana. Tā ir nevēlēšanās ieklausīties citādā, atšķirīgā domāšanas veidā. Fanātiska ticība – tā ir gara stagnācija. Tā ir kādu uzskatu kopuma, pasaules ainas pieņemšana par savējo, vienīgo, vispareizāko. Turklāt visi pārējie cilvēki taču ir galīgi “nogājuši no pareizā ceļa”, un viņu vissvētākais pienākums ir vest tos pie prāta.
Ticība sakņojas dažādu reliģisko skolu izveidotajos dažādajos pasaules modeļos, un aprobežotie cilvēki bieži tos pieņem par absolūto un vienīgo patiesību, lai turpmākajā dzīvē neapgrūtinātu sevi ar īstenās patiesības meklēšanu.
“Vai Rīga jau gatava?” – diezin vai kāds atļausies teikt, ka gatava. “Vai pasaulē ir absolūta patiesība?” – var jau būt, ka ir, bet ne mums – vienkāršiem ļautiņiem – Dievs būs lēmis to redzēt, dzirdēt, sajust un izdomāt ar savām vājajām jušanas un domāšanas spējām.
Ceļš ir viena no mūsu pasaules lielākajām patiesībām. Nepastāvība un mainība – tas ir visu dzīvības un attīstības procesu pamatā uz planētas Zeme. Šī patiesība darbojas un ir aktuāla līdz pat augstākās garīgās hierarhijas pakāpieniem.…
