Nacionālo valstu pasaule, kuru mēs šodien apdzīvojam, ir rezultāts dažādām pārmaiņām, kas ir notikušas pagātnē. Politiskās izmaiņas vairumā gadījumu ir neregulāras. Politiskajām izmaiņām ir vairākas formas, divas galējās no kurām ir evolucionārās un revolucionārās izmaiņas. Evolucionārās izmaiņas ir pakāpeniska transformācija politikā un sabiedrībā. Labs piemērs šāda veida izmaiņām ir Lielbritānija. Revolucionārās izmaiņas ietver fundamentālas izmaiņas varas sadalījumā nācijas ietvaros un pārmaiņas sociālajās vērtībās, sociālajā struktūrā un politiskajās institūcijās. Revolūciju ietekme bieži pāriet nacionālās robežās. Revolūcijas kā termina nozīme ir stipri mainījusies laika gaitā. Ir grūti spriest, vai arī, piemēram, PSRS gadījums var tikts uzskatīt par revolūciju. Kā zināms laikā no 1984. līdz 1991. gadam tur notika fundamentālas politiskas izmaiņas.. Tādejādi rodas jautājums, ar kādu laika posmu būtu jāierobežo fundamentālas izmaiņas, lai tās varētu tikt dēvētas par revolūciju?
Pirmajās divās desmitgadēs pēc II Pasaules kara politikas zinātnieki bija pārņemti ar politiskās stabilitātes problēmu nevis politiskajām izmaiņām (politiskā stabilitāte tika uzskatīta par labu, kamēr politiskās pārmaiņas – kā potenciāls ļaunums).
Pastāv vismaz četras galvenās pieejas politiskās nestabilitātes un revolūciju mācībai: marksistiskā, funkcionālisma, sociālās psiholoģijas un salīdzinošās vēstures pieeja.
Marksistu revolūcijas teorija uzsver revolūcijas nenovēršamību kā šķiru konflikta sabiedrībā sekas. Markss uzskatīja, ka kapitālisms, valdošā ekonomiskā sistēma, rada sabiedrībā konfliktu starp valdošo un darba šķiru. …
