Merso dzīvo viens pats. Kādu dienu viņš saņem vēstuli, kurā paziņots par mātes nāvi. Ikvienam no mums šāda ziņa liktu izjust sēras, uztraukumu, kādam atvieglojumu, taču Merso nejūt neko, vismaz viņa uzvedība un vārdi liecina par to. Viņš saka: „Šodien nomira mamma. Vai varbūt vakar – nezinu.” Vienkāršs, lakonisks un sauss teikums, kurā ir konstatēts fakts. Viņš ir vienaldzīgs un liekas, ka nekas vairs viņu nevar atdzīvināt. Kādā retrospekcijā varonis atceras: „Kad mamma dzīvoja mājās, viņa augu dienu klusēja un tikai ar acīm sekoja ikvienai manai kustībai.” Māte sekoja, bet neko neteica. Tāda uzvedība var liecināt par to, ka mātei bija bail kaut ko pateikt savam dēlam, bet varbūt viņa vienkārši nevarēja atrast pareizos vārdus, ko teikt. Šiem abiem cilvēkiem nebija par ko runāt. Šī iemesla dēļ notika mātes un dēla atsvešināšanās, un, kad māte jau bija patversmē, Merso nebija vēlēšanās apciemot viņu, jo māte atkal sāktu raudāt un „ietu zudībā svētdien, nemaz neņemot vērā iešanu uz autobusu, biļetes pirkšanu un divu stundu ilgu braucienu”. Ja pat kopdzīves laikā šiem abiem nebija par ko runāt, tad braukšana ciemos neko nemainītu. Viņi apmainītos ar sveicieniem, pajautātu banālo jautājumu – kā tev iet - , un saruna būtu beigta. Tad kāpēc neieekonomēt naudu un laiku? Bērēs Merso ierodas, tomēr viņa uzvedība ir neparasta.…
