Lugas fnāls izskan mazliet neskaidri. Frankenšteins, kas pēc pārdzīvotā tiešām sasniedzis ārprāta pakāpi (kas jau vairs neiezīmējas tikai viņa fanātiskajā zinātniskajā darbībā, bet jau psihiskā sabrukumā) izvārdzis velkas pakaļ radībai, kas nonāvējusi viņa sievu. Nevienā brīdī mīlestība pret šo sievieti nemaz tā īsti nav izlauzusies uz āru, tai bijis grūti noticēt, pat neiespējami Frankenšteina vienaldzības dēļ. Ilgus gadus nodevies zinātniskajam darbam, aizgrābtais pētnieks nemaz viņai nebija pievērsis uzmanību. Bet tagad – viņš ir pazemots un satriekts. Viņš velkas pakaļ slepkavam, ko pats radījis.…
