Aprakstīta pēkšņa un sākumā šķietami neiespējama iemīlēšanās īsajā brīdī, kad kuru katru brīdi var sākties karš varoņu dzīvesvietā. Mīlestība rodas spontāni. Lasot radās pārliecība, ka lasot kāda rakstītu problēmu, var kalpot par mācību kādam citam, lai nepieļautu dzīvē līdzīgas kļūdas un vienmēr uzņemtos atbildību par savu rīcību un tās sekām. Pārsvarā noveles beidzas traģiski, spilgtākais piemērs, manuprāt, ir R. Blaumaņa „Nāves ēnā”, „Raudupiete” – tās beidzas līdzīgi kā šī- bez laimīgām beigām, mīlestība nav stiprāka, varoņi nav kopā.
Novele „Apstarotā galva” atspoguļo neapzinātu mīlestību, ilgas pēc tās un augstāko piepildījumu – jaunu dzīvību, bailes no atbildības. …
