Es nolēmu rakstīt par vienu no sociālajām problēmām, kas ir izplatīta Latvijā.
Šī problēma ir ielu bērni, bērni kas izvēlējušies dzīvi labāk uz ielas nekā mājās.
Rakstīt par šo problēmu man pamudināja publikācija “Pusaudžiem Ķīpsalā savi likumi” laikrakstā “Diena” 2001. gada 22. augustā par jauniešiem, kas ir ielu bērni, bet ar valsts finansiālu atbalstu piedalās projektā par ielu bērnu integrēšanos sabiedrībā.
Šie pusaudži ir vecumā no 14 – 18 gadiem, kas visi ir policijas uzskaitē, jo bija nodarbojušies ar zādzībām, un noziedzībām.
Jaunieši dzīvo visi jaukā Pārdaugavas vietā Ķīpsalā. Līdzās ir izstāžu halle un dārgas savrupmājas, taču Ķīpsalas vidienē rit no visas pārējās pasaules noslēgta, laika zoba sagrauztu namu iemītnieku dzīve.
Tur katrs zina visu par citiem. Lai nokļūtu līdz prezidentes pilij, ar trolejbusu jānobrauc tikai viena pietura, taču atmosfēra te drīzāk atgādina dziļu lauku nostūri, nevis galvaspilsētu. Līdzās ir izstāžu halle un dārgas savrupmājas, taču Ķīpsalas vidienē rit no visas pārējās pasaules noslēgta, laika zoba sagrauztu namu iemītnieku dzīve. …
