Otrais kontroldarbs Latvijas tiesību vēsturē

14. XIX gs. saistību tiesības Baltijas guberņās
Tiesību avoti: Baltijas civillikums, Krievijas civillikums, romiešu tiesības, zemnieku likumi, pilsētu tiesības un parašas, pandektu tiesības
Prasījuma tiesības
Saistību tiesības tika dēvētas par prasījuma tiesībām, uzsverot kreditora galveno lomu saistībā. Prasījuma tiesības ir tādas tiesības uz kuru pamata vienai personai(parādniekam) jāizdara par labu otrai(kreditoram) zināma darbība, kurai ir mantiska vērtība. Prasījuma tiesības nodibina vai nu tiesiski darījumi(gan līgumi, gan vienpusējie akti jeb apsolījumi) vai citas personas neatļauta darbība, vai arī likums. Tiesiskā darījuma priekšnoteikums bija gribas izteikums, kurš ir īsts(bez maldiem, spaidiem un viltus)
Pirkuma līgums
Lai tas būtu noslēgts vajag vienošanos, formas ziņā vienošanās varēja būt dažāda – līgumu varēja noslēgt mutiski, rakstiski, žestikulējot, caur vēstulēm vai pat klusējot. Pirkuma līguma priekšmets varēja būt visas lietas, ko bija atļauts un iespējams atsavināt. Pirkuma līguma priekšmetam nevajadzēja obligāti būt tveramai lietai, pirkuma līguma priekšmets varēja būt arī tiesības, bet pirkuma priekšmetam vajadzēja būt stingri noteiktam(izņēmums bija cerības pirkums, cerības pirkums nozīmēja, ka pirkuma priekšmets līguma slēgšanas brīdī vēl nebija skaidri noteikts, piemēram, dārza raža). Pirkuma cenu vajadzēja noteikt naudā(ja cena lietās noteikta, tad tas ir maiņas līgums) Cenai obligāti nebija jāatbilst tirgus vērtībai. Pēc pirkuma līguma noslēgšanas(kaut lieta vēl nebija nodota) viss risks pārgāja pircējam. Pārdevējs lietu pircējam visbiežāk nodeva netraucētā valdījumā(izņēmums bija kad zemi nodeva, tur bija jānosaka robežas)
Baltijas parašu tiesībās bija interesants regulējums attiecībā uz muižām. Pārdoto ēku(muižu) vajadzēja nodot ar visu, kas tur atrodas pirkuma slēgšanas brīdī(mēbeles utt.)
Pārdevējs atbildēja pircējam arī par lietas attiesājumu. Atbildība par lietas attiesājumu iestājās tad, kad pircējam tiesas ceļā pirkto lietu atņēma citas personas(gadījumi, kad pārdevējs nav bijis lietas īstais īpašnieks), pārdevējs atbildēja arī par lietas trūkumiem un īpašībām. Ja pārdevējs bija zinājis trūkumus un meloja vai noklusēja, bija paredzēta smaga atbildība, bet ja nezināja, tad pircējs varēja vai nu prasīt līguma atcelšanu vai cenas samazinājumu.
…