Tie kādreiz ir bijuši rūpju bērni, kas nekad neizgaist. Kaut kur sirsniņā tie dzīvo. Secinājums ir tikai viens. Dzīve jādzīvo pilnvērtīgi, pēc labākās gribas. Lietas, kas mums rūp, agrāk vai vēlāks sasniegs pilnību. Tad paši priecāsimies un rūpēsimies par kaut ko citu, no jauna iedomātu. Dzīve ir ceļš, bet ceļš – ērkšķu un šķēršļu pilns! …
