Kārļa Marksa sabiedrības noslāņošanās ekonomiskā determinisma teorija

Jauna teorētiskā virziena un praktiskas sociālpolitiskas mācības – marksisma – dibinātājs. Balstīdamies uz Vilhelma Hēgeļa filozofiju un Ludviga Feierbaha ateismu, centies izskaidrot, kādi faktori nosaka sabiedrības attīstību. Šo centienu rezultātā ir viņa vispārīgā socioloģiskā teorija – vēsturiskais materiālisms.
Lai gan tā sauktā ražošanas veida aspektā Kārlis Markss analizē visu cilvēces vēsturi, viņa ekonomisko un socioloģisko pētījumu pamatobjekts ir viņa laika kapitālistiskais ražošanas veids un viņa laika kapitālistiskā sabiedrība. Viņš pēta, kā šī sabiedrība dzīvo un attīstās, kāda ir tās struktūra un kā to varētu pārveidot. Viņš sāk ar jautājumu, kāpēc, pastāvot privātīpašumam, pastāv ekspluatācija, un beidz ar secinājumu, ka šī daudzējādā ziņā pretrunīgā sabiedriskā iekārta rada nosacījumus sociālai revolūcijai, kas iekārtas pretrunas atrisinās, sagraudama pašu iekārtu.
19. gadsimtā viņa sociālpolitiskās idejas guva rezonansi Rietumeiropas strādnieku kustībā, bet 20. gadsimtā materializējās tā sauktajās sociālistiskajās revolūcijās.
Vēsturiskā materiālisma būtību izteic princips, ka sabiedrības attīstības pamats jāmeklē nevis cilvēku apziņā, bet gan viņu sabiedriskajā esamībā – ar materiālo labumu ražošanu saistītajās attiecībās starp cilvēkiem un dabu un starp pašiem cilvēkiem. Koncentrēti vēsturiskā materiālisma būtību K. Markss izklāsta priekšvārdā grāmatai “Par politiskās ekonomikas kritiku”.

Sabiedrības attīstības periodizācija
Kārļa Marksa vispārīgā socioloģiskā teorija pirmkārt atbild uz diviem jautājumiem
Pēc kādiem raksturotājelementiem visbūtiskāk atšķiras sabiedrības attīstības pakāpes un kāds ir šo elementu funkcionālais kopsakars?…