Keinsa ekonomikas teorija ir angļu ekonomista Dž. M. Keinsa 20.gs. 30. gados radītā makroekonomikas teorija. Keinsa ekonomikas teorijas pamatatziņa ir, ka brīvā tirgus saimniecība nespēj automātiski pati par sevi nodrošināt tautsaimniecības stabilitāti un pilnīgu nodarbinātību, tāpēc valstij aktīvi jāiesaistās ekonomikas vadīšanā.
Keinsa formula: IKP=C+G+I+E
C-privātais patēriņš
G-valsts patēriņš
I-investīcijas
E-tīrais eksports7
Ekonomiskā izaugsme ir process, kas valstī nodrošina iespējas palielināt preču un pakalpojumu ražošanu, fiziskā, cilvēciskā un dabas kapitāla kvantitatīvu pieaugumu. Ekonomikas izaugsmi parasti nosaka ikgadējais iekšzemes kopprodukts (IKP) vai nacionālā kopprodukta (NKP) pieauguma temps, ko izsaka procentos. Ekonomisko izaugsmi ietekmē piedāvājuma faktori (dabas, darba un kapitāla resursi) un pieprasījuma faktori (privātais un valsts patēriņš, investīcijas). Ekonomiskā izaugsme ir atzīmēta kā viens no galvenajiem makroekonomikas mērķiem. Tas ir būtisks faktors, kas nodrošina sabiedrības dzīves līmeņa paaugstināšanos. Ekonomiskai izaugsmei ir dažādi nosacījumi:
lieli uzkrājumi investīciju finansēšanai, labi izveidota infrastruktūra, augsts tautas izglītības līmenis, zinātnes un tehnikas sasniegumu izmantošana u.c.
Ekonomiskai izaugsmei ir gan savas priekšrocības, gan arī problēmas. Viens no svarīgākajiem ieguvumiem saistībā ar ekonomikas attīstību, manuprāt, ir ražošanas apjoma palielinājums. Jo vairāk labākas kvalitātes preču un pakalpojumu tiks saražots, jo konkrētāk tiks apmierinātas patērētāju vēlmes, un cilvēku dzīves līmenis būs augstāks. Valsts mazāk preču iepirks no citām valstīm un vairāk preču saražos uz vietas un tālāk pārdos ārvalstīm. Samazināsies imports, un palielināsies eksports, tādejādi valsts gūs vairāk peļņas.8
…
Iekšzemes kopprodukts (IKP) ir jēdziens ekonomikā, kas apzīmē visu saražoto preču un pakalpojumu vērtību kādas teritorijas ietvaros kādā laika periodā (parasti gadā). IKP atšķiras no nacionālā kopprodukta ar to, ka neņem vērā starptautisko ienākumu sadali, mērot to, cik daudz vērtības ir radīts tajā teritorijā, nevis cik daudz ieņēmumu tā ir guvusi. Nominālais IKP ir tieši naudas cena precēm un pakalpojumiem, tomēr parasti lieto reālo IKP, kurā tiek ņemta vērā inflācija, lai varētu salīdzināt preču un pakalpojumu daudzumu. Lai salīdzinātu dažādu valstu IKP, ja tie ir mērīti dažādās valūtās, ir divas metodes, kas bieži dod ļoti atšķirīgus rezultātus :pēc valūtas kursa; pēc relatīvās pirktspējas.
