Kopumā, šīs traģēdijas centrālais konflikts sevī ietver cilvēku un dievu pasaules eksistences, interešu un attiecību pretstatus. Darba ietvaros risināts jautājums par cilvēku bezspēcību, vājumu dievu gribas un likteņa priekšā. Tiek rādīts, cik nošķirta un atšķirīga tomēr ir cilvēku pasaule un dievu sfēra, to lēmumi un eksistence. Cilvēks ir vien sīks puteklis dzīves ritējumā, kuru katra plūsmiņa nes, kur vien tai tīk.
Darba dramatiskums izpaužas cilvēku un pat dievu bezspēcībā pret likteņa lēmumiem. Pat iekšējā pretruna vai gribasspēks nespēj ietekmēt, apturēt to, ko jau lēmis liktenis. Spēcīgam, apņēmīgam, zinošam un aktīvam cilvēkam/dievam kā Prometejam ir grūti pieņemt šo pretspēku, taču viņš lieliski apzinās savu vājumu tā priekšā, tomēr nepārstāj cerēt, domāt un aizstāvēt savu gribu un izvēlēto rīcību.
Darba valoda ir ritmiska, tieša, aprakstoša bez izteikti slēptas simbolikas, taču neizpaliek tēlainība un liriskums, kas sajaucas ar tīru vēstījumu, notikumu izklāstu. Arī dialogi ir raiti un plūstoši. Valoda ir pakļauta stāstījumam un harmoniski plūst caur vārsmām, tā ļaujot lasītājam bez grūtībām uztver notikumu un sižeta attīstību.…
