Visbeidzot šogad mēs apskatījām vēl vienu Raiņa lugu – “Jāzeps un viņa brāļi”. Šis darbs izcēlās ar netaisnības un atriebības motīvu, kas gan, manuprāt, dažviet nebija līdz galam izstrādāts. Pirmkārt, pāreja no skumjā, sagrautā Jāzepa uz bagāto, cienīto Jāzepu bija parāk strauja, lai to spētu uztvert ar pirmo izlasīšanas reizi. Otrkārt, lasot lugas beigas, kad, sniedzot piedošanu saviem brāļiem, Jāzeps saprot, ka ir izjutis tādus pārdzīvojumus, ka ir jādodas tuksnesī meklēt harmoniju, es skatījos grāmatā ar neizpratnes pilnu skatienu, cenšoties saprast, ko domāja Jāzeps lēmuma pieņemšanas brīdī, kad miermīlīgi novēlēja savu bagātību brāļiem un pameta savu ģimeni, lai dotos nezināmajā, kā arī it kā tiektos pēc savas bērnību dienu mīlestības: “ASNATE (Uz Jāzepu, sēri.) / Ak, un es?/ Ne dvēsles nepaturu - tu man dvēsle! -/ Bet visu pasauli tu liec man nest!” …
