Romantisma rašanos izraisīja vilšanās Lielajā franču revolūcijā un apgaismības ideoloģijā.
Romantisma pārstāvji centās pretstatīt realitātei jaunus, zināmā mērā neskaidrus un nosacītus sabiedrības ideālus. Romantisms parādījās kā sabiedrības protests pret vēso klasicisms estētiku, arī kā nepieciešamība pēc jauna veida vēsturisko notikumu atspoguļojuma, savu izjūtu izklāsta gan glezniecībā, gan literatūrā un citās kultūras jomās. Romantisma māksla tā vērsās pret klasicisma racionālismu. Mākslā tika attēlotas neparastas parādības un apstākļi, visai saspringtas situācijas.
Romantiķi savas daiļrades priekšplānā izvirzīja cilvēka garīgo dzīvi, parādot ar kaislībās apveltītu un traģiski vientuļu stipra rakstura cilvēku.
Romantisma virziens Eiropas kultūrā sākotnēji attīstījās un pastāvēja paralēli klasicismam, bet gadsimtu mijā pārņēma arī to un pastāvēja līdz 19. gadsimta vidum, pēc tam atdodot vietu reālismam. Sākumā romantisms izpaudās kā reakcija pret iepriekšējā laikmeta vienpusīgo domāšanas veidu, kurā cilvēka prāts tika izcelts kā visa pamats. Romantisma mākslā racionālā domāšana tika pakļauta emocijām, mākslas darba saturs kļuva svarīgāks par formu, bet krāsa - par līniju.1…
