Kultūras un ekonomikas jomu attīstība uzlaboja arī pašu iedzīvotāju dzīves apstākļus. Īpaši tika domāts par strādnieku aizsardzību un nodrošināšanu. Jau pašā brīvvalsts sākumā strādniekiem tika noteikta astoņu stundu darba diena. 1922. Gadā tika izdoti noteikumi par obligātu apdrošināšanu pret slimībām visiem rūpniecības strādniekiem, viņu ģimenes locekļiem un lielai daļai laukstrādnieku. Tika nodrošināts arī divu nedēļu ilgs, atalgots atvaļinājums gadā. Arī izglītības sistēmas sakārtošana un pieejamība visiem iedzīvotājiem veicināja izglītotības līmeņa celšanos sabiedrībā, lasītpratēju skaits no pirmskara perioda 78,5 % pieauga līdz 92.4%.
„Mēs esam jā sacītāja tauta, mēs sakām: ir jāiet, ir jādara, ir jāpalīdz,” – šie K. Skalbes vārdi raksturo latviešu tautu toreiz un gribas ticēt, ka arī mēs – šodien varam teikt, ka esam jā sacītāja tauta! Atskatoties uz šo laika posmu Latvijā jāsaka, ka 20.-30. gadi Latvijā pavisam noteikti bija mūsu valsts uzplaukuma laiks, kad mēs centāmies, darījām un ticējām, ka varam! Laiki nāk ar savām veiksmēm un neveiksmēm, panākumiem un zaudējumiem. Lielākoties viss ir atkarīgs no mums pašiem, tāpēc atskatīsimies uz visu labo un teiksim, ticēsim, ka esam jā sacītāja tauta.
…
