Būris ir kā celle, kā grēksūdze pirms Svētā Vakarēdiena, kad cilvēkam tiek dota iespēja vēlreiz pārdomāt savu dzīvi atzīt kļūdas un apzināties savu devumu apkārtējiem. Pirmais, ko Bērzs sajuta vai pareizāk nesajuta, bija podagra, tā izzuda kopā ar bērza miesām, kas saruka ikdienas, ņemot vērā nicīgās pārtikas rezerves un piejamību. Sākumā Bērzs uztraucās par mašīnas zaudējumu, pēcāk apjauta brīvības zaudējumu un visbeidzot sabiedrības trūkumu. Uzmanība ir jāpievērš ne tik daudz fiziskajiem cik morālajiem pārdzīvojumiem, kuri būtībā veido cilvēku. Būris sniedza nebeidzamas stundas pārdomām, kuras Bērzs neviļus tā arī izlietoja, jo citu jau nebija ko darīt. Lai arī sākumā tas nebija manāms, tomēr būris palēnām bērzam laupīja arī cerību, jo laikam ritot viņu pārņēma domas par to, kā viņa līdzcilvēki pārdzīvos Bērza aiziešanu. Pats galvenais, ko būris sniedza Bērzam bija otrā iespēja visu sākt no jauna, sākt jaunu dzīvi, mācoties no vecās laikā pieļautajām kļūdām. …
