Bēres ir daļa no cilvēka dzīves rituma. Dzīve šajā saulē ir tikai uz kādu laiku, bet īstā dzīve turpinās viņā - veļu saulē. Mirušais cilvēks seno latviešu priekšstatos netiek izolēts no saskarsmes ar dzīvajiem. Viņš joprojām paliek savas ģimenes loceklis, kas neredzamā formā ir kopā ar saviem radiniekiem. Seno latviešu priekšstatos cilvēks sastāv no auguma, veļa un dvēseles, mirstot augumu saņem zeme un tas satrūd, bet velis turpina dzīvot veļu valstībā, savukārt dvēsele atgriežas pie Dieva. Latviešiem nav bijuši precīzi sistematizēti uzskati par dvēseles, auguma un veļa nodalīšanos pēc nāves, pamatā ir priekšstats par mirušā aiziešanu veļos.
Aizsaule neatrodas vienā noteiktā vietā. Vieta, kur nonāk tas, kas paliek pāri pēc nāves, ir gan kapos, pazemē, ellē, kalna virsotnē vai iekšienē, debesu kalnā, debesīs, mežā, jūrā, aiz jūras, rietumos, ziemeļos, Vāczemē, "aiz trejdeviņām karaļvalstīm" utt.…
