Tādējādi vecatiskajā komēdijā apvienojas autora idejiskās ievirzes nopietnība ar auglības dieva Dionīsa kulta svētkiem raksturīgo dzīvespriecīgumu un vaļīgo jautrību. Šādas komēdijas žanrs pastāvēja tikai Atēnu vergturu demokrātijas uzplaukuma laikā, turpmākajā literatūras attīstībā ar tādu vairs nevar sastapties.
Hellēnisma laikmetā darbojās arī daudzi savā laikā pazīstami traģēdiju un komēdiju autori, taču līdz mūsdienām saglabājusies tikai t.s. jaunatiskā komēdija. Šis komēdijas žanrs gan formas, gan satura ziņā ir zināmā mērā pretstats vecatiskajai komēdijai. Atteikšanās no sabiedriski politiskām aktualitātēm tematikā un kora līdzdalības komēdijas darbībā, pievēršanās sadzīves tematikai, cilvēka rakstura un jūtu tēlojumam un kompozicionāli mērķtiecīgai sižeta izveidei- tās ir raksturīgākās jaunatiskās komēdijas iezīmes, kas to atšķir no vecatiskās komēdijas. Pazīstamākais autors, kura darbi saglabājušies līdz mūsdienām, ir Menandrs [3., 9., 10.lpp.].
…
