Līdz galam un vienmēr būt sev pašam… Cik tas gan iedomīgi skan! Vai tiešām ir iespējams nodzīvot tā, lai nekas nespētu ietekmēt ne tavas domas, ne sapņus, ne darbus? Vai tiešām ir iespējams vienmēr būt sev pašam, nepieļaujot nevienu kompromisu? Cik absurdi tas tomēr skan… Bet Pērs Gints to prata – prata saglabāt sevī cauri visiem tiem klejojuma gadiem, piedzīvojumiem un notikumiem sapņotāja un dzejnieka garu nemainīgu un tīru no visas apkārtējās pasaules dzīves.
Pērs Gints – sapņotājs un dzejiska dvēsele, kas apkārtējiem – vienkāršajiem uz reālās pasaules orientētajiem cilvēkiem, nav saprotama – visas kādreiz dzirdētās teikas, pasakas un nostāstus izdzīvo kā pats savu dzīvi. Viņam nav striktas robežas starp reālo un sapņu pasauli. Viņš prot savus sapņus, neizdzīvotos piedzīvojumus tik reāli atstāstīt, ka apkārtējiem cits nekas neatliek, kā vien noticēt. Piemēram, Pēra Ginta māte Oze zina, ka viņam patīk stāstīt visādus nereālus notikumus un piedzīvojumus, kuriem nav iespējams ticēt un kuriem viņa arī netic, taču pietiek tik Pēram Gintam sākt stāstīt kādu no saviem piedzīvojumiem, ka Oze sākumā gan tam netic, bet jo stāsts kļūst satraucošāks, jo Ozes domas mainās – viņa tic ikvienam Pēra Ginta vārdam, jo stāstījums ir tik aizraujošs, ka tam vienkārši nākas noticēt. …
