-
Gods kalpot Latvijai
Tagad Latvija, pēc manām domām, ir jaunās paaudzes rokās, tajā skaitā – arī manās. Kādu ceļu tā izvēlēsies, tāda arī būs Latvijas nākotne. Ir tikai divi ceļi: 1) vai nu tā saplūdīs un būs atkarīga, 2) vai nu tā būs īpaša (ar savām kultūras īpatnībām, ideāliem un vīzijām) un būs brīva. Pašreizējā situācija neizskatās visai spīdoša, bet ir visas iespējas kaut ko maninīt, ja vien Latvijas iedzīvotāji nezaudēs ticību un mīlestību pret savu zemi un neizklīdīs pa plašo pasauli meklēdami laimi. Pēc manām domām, cilvēks ir kā koks, kuram ir saknes un kuram ir zināma sasaiste ar konkrētu vietu. Nevar tā vienkārši iesakņoties citā augsnē. Visbiežāk notiek tā, ka koks nokalst. Ar cilvēku ir līdzīgi, lai arī kurā pasaules malā viņš būtu – viņa saknes tieksies un skums pēc dzimtenes. Es uzskatu, ka katrai zemei svarīgākais ir tās tautas mīlestība, bez tās tā ir vienkārši nedzīvs organisms – bezdzīva, auksta struktūra. Mīlestība pret savu valsti ir visaugstākā godināšanas pakāpe. Patiesa mīlestība nevis tikai tukši vārdi, kādus dienu dienā lieto mūsu valsts vadītāji. Šo tukšo vārdu dēļ mūsu Latvija tagad ir tur, kur viņa ir. Lielākā problēma, manuprāt, ir tā, ka „gudrie vīri un sievas” nedomā par nākotni ilgtermiņā, par bērnu nākotni un iespējām.
Latvija ir vieta kur vēlos dzīvot un pilnveidoties
…
Kas var būt skaistāks par dzimto zemi? Katrs no mums Latviju redz citādāk. Ir daudz cilvēku un līdz ar to arī daudz dažādu viedokļu. Vieniem tā asociējas ar pelēkām un drūmām, bet otriem ar spilgtām, izteiktām krāsām. Es savu Latviju redzu skaistu un krāšņu. Par visu visvairāk man patīk tas, ka ir iespēja izbaudīt visus četrus gadalaikus – ziemu, vasaru, pavasari un rudeni. Katrs no tiem kaut kā īpaši un vienlīdz skaisti izgrezno manu dzimteni.
