Laimdota ir tas tēls eposā, kurš pievērš lielu uzmanību senču atstātajām pamācībām, sevī ietverdama to tikumisko un gaišo, kas mūsdienās tiek atsijāts kā nevajadzīgs un nelietderīgs. Viņa tiek atainota vienkārša, bez viltus, tomēr ar stipru paļāvību uz pašas spēkiem. Autors skaidri attēlo arī pašaizliedzību, jo viņa ir gatava ziedot savu dzīvi tautas uzplaukumam un nākotnei.
”Lāčplēsi klausies,
Lasīšu tagad iz gudrā Vidveda mācībām, kādas
Devis tas tikai priekš tādiem, kuri var saprast un panest,”
kādā vakarā teica Laimdota. Viņa vēlējās parādīt, ka ir vērts ieklausīties jau sen izteiktās gudrībās, atziņās, kas atkārtojas un piepildās neatkarīgi no laika un vietas. Patiesību spēj izturēt tikai daži, kuri ir tam gatavi un morāli nobrieduši saprast.
Laimdotai ir stipra ticība tēvu dieviem un nonākdama nonnu klosterī tiek šaustīta un kārdināta iesākt jaunu posmu savā dzīvē, pievēršoties Kristus ticībai.…
