-
Vai ASV ir uzskatāma par hegemonisku lielvaru
Starptautiskajās attiecībās vārds „hegemons” tiek izmantots, lai apzīmētu starptautiskās politikas subjektu, kuram ir pa spēkam norādīt noteikto ietekmi uz starptautisko attiecību sistēmu. Pēc R.Koheina par hegemonu var uzskatīt valsti, kura , pateicoties savam stāvoklim, realizē izejvielas, kapitāla un tirgus kontroli un tai ir konkurent spējīgas priekšrocības visvairāk vērtīgo priekšmetu ražošanā.1
Valstu politika ir traģiska, jo starptautiskās sistēmas anarhija pieprasa pastāvīgo hegemoniju – lai valstis visu laiku meklētu iespējas, kā kļūt par stiprāko un vienīgo hegemonu, kas piespiež pārējās valstis veikt nemitīgu cīņu par varu. Anarhiskā pasaulē katra valsts cenšas pēc iespējas iegūt lielāko varu. Valstij, ko varam dēvēt par hegemonu, ir nepieciešamas spējas un griba šo lomu pildīt. XIX gadsimta beigās ,kad sabruka Padomju Savienība (PSRS), kopā ar to sabruka arī divpolāra pasaule, jo beidza pastāvēt viens no poliem – PSRS, kurā iepriekš valdīja Amerikas Savienotās Valstis (ASV) un PSRS. Pēc PSRS sabrukšanas ASV kļuva par vienīgo, neapstrīdamo politisko un militāro lielvalsti. ASV ir bagātākā valsts pasaulē, tā ieņem līderpozīcijas dzelzs, tērauda, kokmateriālu, elektronisko izstrādājumu ražošanā, automobiļu un lidmašīnu būvē. Šīs nozares nodrošina darbu lielam cilvēku skaitam. Kopš PSRS sabrukšanas ASV ir nostiprinājusi savas lielvaras pozīcijas pasaulē un praktiski nodemonstrēja, ko nozīmē būt par „galveno” – tas bija ASV pārspēka rezultātā, jo pārsvars pār citām valstīm bija tik milzīgs, ka tām nebija nepieciešamības pēc pārējo valstu atbalsta, tā varēja atļauties izlemt visu pati, neprasot citu piekrišanu. Tā bija ASV brīva izvēle, kā tā izlems rīkoties, šādu ietekmi var definēt kā hegemoniju, un tāpēc ASV dēvē par hegemonu jeb hegemonisku varu. Šī loma bija nepieciešama, lai izveidotu tādu starptautisko politisko un ekonomisko attiecību režīmu, kāds pastāv arī mūsdienās, un ASV bija tā valsts.
…
ASV mēģina atrisināt kārtību, izmantojot militārspēku, bet tās kampaņas ir neefektīvas, ASV nevar normāli sadarboties ar Islāma valsts koalīcijām, un jaunie režīmi Bagdādē un Kabulā ir tas apliecinājums. Pasaule vairs nav divpolāra, bet ASV pilnīgi vēl nevar kontrolēt visu vienatnē – tai ir vajadzīgs Eiropas Savienības un NATO dalībvalstu atbalsts militārajās operācijās, Ķīnas un Krievijas labvēlība, risinot jautājumus par Irānas problēmu. Bet tas nenozīmē, kā mūsdienīgajā pasaulē ir pazīmes pāriešanai pie divpolāras- daudzpolāras sistēmas, jo ASV nevar visu atrisināt vienatnē – atsevišķi jautājumi, kuru atrisināšanai jāpieliek daudz pūļu. ASV savas materiālās varenības dēļ ir vairāk nekā pirmais starp vienādiem, gribam mēs vai negribam, bet bez ASV „klātbūtnes” nevar atrisināt nekādu svarīgu jautājumu. Šodien ASV realizē tādu politiku, pamatojoties uz savam līderpozīcijām ekonomiskajās un militārajās nozarēs.
