-
Radošs darbs par Raini
«Dievs - priekš manis personifikācija no visa, kas zems, nešķīsts, liekulīgs, varmācīgs: viss vecs un pārdzīvojies, kas vēl karājas klāt un apspiež jauno attīstību.»
Varbūt Jānis Rainis domāja, ka cilvēki vainu noveļ uz Dievu, bet es tam piekrītu tikai daļēji. Jā, cilvēki jebkuru vainu noveļ, tikai ne uz Dievu (tas notiek tikai dažreiz, bet to laikam nebūtu vērts aprakstīt). Cilvēki vainu noveļ uz TO – tam vēl nav vārda, vajag kādu citu Raini, kas to definēs. TAS ir jebkurš priekšmets, dzīva būtne, parādība, vārds, nevārds, skaņa, kas gadās priekšā vainīgam cilvēkam. Un tad TAS, gribot tikai palīdzēt, paņem vainu uz sevi, „gluži vai izrauj to vainu cilvēkam no rokām”.
- Tā viņš dara jā, tā viņš dara.
…
Es ilgi domāju, kādu radošo darbu varu izveidot ar nosaukumu „Mans Rainis”. Kā jau vienmēr, arī šo darbu atliku uz vēlāku un vēlāku, līdz pienāca diena, kad kādā whatsapp čatiņā nejauši uzpeldēja ziņa: „Nu, kā jums iet ar Raini? Rīt jau jānodod.” Tas bija diezgan pamatīgs trieciens jau milzīgajai neizdarīto darbu kaudzei (drīzāk gan Everestam). Šis darbs tomēr man kaut kā visu laiku rindojās „To do” saraksta augšgalā, vienmēr kaut ko it kā iesāku, bet līdz galam tā arī neizdarīju. Sākumā centos izdomāt kaut ko māksliniecisku, gribēju atainot Raiņa seju. - Varbūt ar sarullētām papīra lapiņām? - Varbūt pat ar metālu? Rainis taču ir tāds salts, nelokāms, tiešs. - Nē, nē, kaut kā neaiziet šī ideja. - Bet Raiņa seju gribās paradīt. Tikai kā? Es jau pati savām acīm Raini neesmu redzējusi, ja nu viņš nav tāds, kā redzam bildēs? - Izveidošu viņa portretu no viņa portretiem. Tas tik būtu kaut kas… Milzīga kolāža no mazām Raiņa bildītēm dažādās nokrāsās veidotu Raiņa portretu.
