Nākotnes enerģijas avots – ūdeņradis

Cilvēku pasaule attīstās, pieaug arī Zemes iedzīvotāju skaits. Jau šodien vajadzētu sākt domāt gan par pārtikas trūkumu nākotnē, gan par nākotnes enerģētiku un transportu. Kļūst baisi, jau iedomājoties vien par naftas, akmeņogļu un dabasgāzes apjomiem, kas nepārtraukti tiek ņemti no Zemes. Fosilo kurināmo ietekme uz vidi neapšaubāmi ir negatīva, turklāt to resursi ir ierobežoti. Cita ceļa nav, enerģijas ieguvei ir jāmeklē avoti, kuru izmantošana nenodarītu tik būtisku kaitējumu videi un neizsmeltu to.
Nav precīzi zināms,kurš ir pirmais,kas ieguvis ūdeņradi,iedarbojoties ar sērskābi uz dzelzi.Iespējams,ka tie ir bijušie ķīnieši,iespējams,ka Eiropā to pirmais ieguvisParacelzs.Tā kā udeņradis vaidojas,dzelzij iedarbojoties ar skābēm,tad tā izdalīšanos vajadzēja novērot jau senatnē.Bet ta laika eksperimentetāji naizprata notiekošo būtību.Vēl 17.gs.beigās Francijas galma ārstsu un pazīstamās grāmatas
„ Ķīmijas kurss” autors Nikola Lemerī (1645.-1715.) rakstīja; „Ievietot 3 unces (85.g-aut.piez.) vitriola eļļas (sērskābes-aut.piez.) vidēja lieluma kolbā ar garu kaklu,pieliet 12 unces ūdens; kad maisījums sasalis,iemest tajā pa porcijām 1-1,5 unces sīku dzelzs skaidiņu: notiek uzvārīšanās un delzs izšķīsana,veidojot baltus tvaikus,kas paseļas un piepilda kolbas kaklu.Ja pie kolbas kakla pieliek aizdegtu vaska sveci,tad tavaiki tūlīņ aizdegas,un tajā pašā laikā notiek sprādziens,un svece nodziest.Bieži novērojams,ka tavaiki deg kā lāpa virs kolbas kakla pat līdz ceturdaļstundai…”
Tātad tikusi novērota ūdeņraža izdalīšanās.Izdalījušos gāzi Lemerī par „degošo gaisu”.
Pirmais,kas konstatēja,ka degošais gaiss ir jauna gāze un sīkāk izpētija tā īpašības (1766.g.),bija angļu zinātnieks Henrijs Kevendešs (1737.-1862.) ir teicis,ka viņš esot bijis „pats bagātākais no zinātniekeim un pats zinošākais no bagātniekiem”.…