Teorija. Ar inflāciju apzīmē cenu pieauguma procesu. Inflāciju mērī kā cenu vidējā līmeņa izmaiņu procentuālā izteiksmē noteiktā laika posmā - mēnesī, ceturksnī, gadā u.c. Statistikā pieņemtajā praksē kā izplatītāko inflācijas mērvienību lieto patēriņa cenu indeksu (PCI). PCI parāda, kā ir izmainījies vidējais cenu līmenis tipiskas mājsaimniecības pirktajām precēm un pakalpojumiem noteiktā laika posmā. Šim cenu līmenim pieaugot, no mājsaimniecības viedokļa naudas vērtība samazinās. Pastāv arī citas inflācijas mērvienības, kā, piemēram, IKP deflators utt. Pēdējo parasti izmanto makroekonomiskos aprēķinos, lai novērtētu inflācijas ietekmi uz valsts ekonomiku kopumā.
Pastāv dažādi viedokļi par inflācijas iemesliem, to lomu un mijiedarbību ilgtermiņā. Vairums ekonomistu uzskata, ka inflācija veidojas naudas piedāvājuma, produkcijas un pakalpojumu izlaides, kā arī banku procentu mijiedarbības rezultātā. Taču atšķirības ir viedokļos par minēto faktoru lomu. Tā, ja "monetāristi" uzsver naudas piedāvājuma noteicošo lomu inflācijas tempa veidošanā, tad "keinsisti" atzīmē, ka inflācija ir kopējs visu minēto faktoru savstarpējās mijiedarbības efekts un atsevišķiem faktoriem nav īpaša loma. Inflācija ilgtermiņā notiek tikai pakalpojumu sektorā.…
Ka jau visiem zināms, jau vairākus gadus Latvijā notiek inflācijas pieaugums. Cenas kļūst arvien augstākas – preces un pakalpojumi arvien dārgāki. Ikdienā cilvēks domā par to kā vairāk nopelnīt, lai varētu vairāk atļauties preces un pakalpojumus, taču ar katru dienu tas kļūst arvien sarežģītāk. Inflācija tradicionāli tiek uztverta kā negatīva ekonomiskā parādība, kas samazina iedzīvotāju pirktspēju. Inflāciju vienmēr rada naudas daudzuma pieaugums. Strauji pieaugot iedzīvotāju un uzņēmēju rīcībā esošajam naudas daudzumam, pieaug cenas.
