Автор:
Оценка:
Опубликованно: 10.05.2011.
Язык: Латышский
Уровень: Средняя школа
Литературный список: 6 единиц
Ссылки: Использованы
  • Конспект 'Senās Romas kultūra - Romas republika, Romas impērija', 1.
  • Конспект 'Senās Romas kultūra - Romas republika, Romas impērija', 2.
  • Конспект 'Senās Romas kultūra - Romas republika, Romas impērija', 3.
  • Конспект 'Senās Romas kultūra - Romas republika, Romas impērija', 4.
  • Конспект 'Senās Romas kultūra - Romas republika, Romas impērija', 5.
  • Конспект 'Senās Romas kultūra - Romas republika, Romas impērija', 6.
  • Конспект 'Senās Romas kultūra - Romas republika, Romas impērija', 7.
  • Конспект 'Senās Romas kultūra - Romas republika, Romas impērija', 8.
  • Конспект 'Senās Romas kultūra - Romas republika, Romas impērija', 9.
  • Конспект 'Senās Romas kultūra - Romas republika, Romas impērija', 10.
  • Конспект 'Senās Romas kultūra - Romas republika, Romas impērija', 11.
Содержание
Nr. Название главы  Стр.
  Romas republika   
  Republikas dzimšana   
  Varas sadalījums   
  Patricieši un plebeji   
  Mākslas dzīve   
  Arhitektūra   
  Tēlotājmāksla   
  Glezniecība   
  Romas Impērija   
  Impērijas uzplaukums   
  Kultūras un morāles krīze   
  Romas sagrāve   
  Impērijas sabrukuma iemesli   
Фрагмент работы

Republikas dzimšana
Tiek uzskatīts, ka 509. g. p.m.ē. monarhiju nomainīja aristokrātiska republika. Romieši padzina pēdējo valdnieku Tarkviniju Lepno, kas pēc izcelsmes bija etrusks. Zīmīgi ir tas, ka gāztajam Terkviniju klanam izdevās savā pusē dabūt samērā lielu skaitu latīņu iedzīvotāju un tie 496. g. p.m.ē. devās cīņā ar Romu. Romiešu patriciešu jātnieku karaspēks tos pieveica, taču tika saglabāts līgums ar latīņiem. Ja uzbruka kāds ienaidnieks, kaimiņiem tika sniegta militāra palīdzība, bet augstāko komandējošo varu saglabāja Roma. Šis līgums bija piemērs visai tālākajai Romas diplomātijai.
[4., 38.-39.lpp]

Varas sadalījums
Līdz ar republikāniskās iekārtas nodibināšanos augstākā vara atradās divu konsulu rokās, kurus katru gadu ievēlēja no jauna. Konsulus ievēlēja centūriju sapulces no patriciešu vidus, kuriem bija ius honorum - tiesības ieņemt amatus. Bez konsulu piekrišanas nevarēja sapulcēties nedz senāts, nedz komīcijas, un paši viņi savu pienākumu pildīšanas laikā bija brīvi no jebkuras tiesiskas atbildības. Vienam konsulam bija tiesības uzlikt veto otra lēmumam. Reālajā dzīvē konsuli pirmām kārtām aizstāvēja patriciešu un to augstākās institūcijas - senāta intereses. Līdzās konsuliem liela loma bija kvestoriem, kas piedalījās tiesā un uzraudzīja valsts kasi, nodarbojās ar valsts finanšu lietām, pārzināja arhīvu.
[4., 39.lpp]

Коментарий автора
Atlants