Humānisms un reliģija
Humānistiem vispār nebija spilgtas reliģiskās programmas. Tikai kristīgie humānisti diskutē par reliģijas un teoloģijas problēmām. Baznīcas un reliģijas kritika nebija antīkās pasaules studiju sekas. Galu galā kristīgā baznīca un reliģija bija noteicošais faktors arī renesanses laikmeta garīgajā gaisotnē, un tā ietekmēja pašu humānistu dzīvi no dzimšanas līdz nāvei. Humānisti ieņēma negatīvu nostāju attiecībā pret Sholastiku un Aristoteļa filozofiju, bet izrādīja simpātijas baznīcas tēviem. Humānisti nedistancējās no ticības Dievam, viņi izstrādāja jaunu pasaules ainavu, kurā Dievs neeksistē bez dabas. Florences domātāji gribēja kristīgo ticību ar prāta argumentācijas palīdzību padarīt tuvāku izglītotajiem slāņiem. Taču viņi atšķirībā no sholastiķiem nodarbojās nevis ar dokmu interpretāciju, bet tiecās parādīt, ka zināšanu ceļš kopumā tiecās pie reliģijas. Kristīgie humānisti izvirzīja prasību pēc kristīgās tolerances. Humānisms lielā mērā sagatavoja to garīgo situāciju, kas atbalsi guva reformācijā (Rubenis 2000).
…
