Viņš ieraudzīja no koridora tumšā gala ļoganā gaitā tuvojamies resnu žurku ar slapju galvu. Dzīvnieks apstājās, it kā mēģināja atgūt līdzsvaru, paskrēja uz ārsta pusi, vēlreiz apstājās, iespiegdamies apgriezās un beidzot nokrita, un no pavērtās mutes ar atkarenajām lūpām sāka plūst asinis. Ārsts brīdi pavēroja kustoni un kāpa augšā uz savu dzīvokli.
Durvju sargs, protams, nevarēja sacīt, ka justos slikti. Tikai garastāvoklis esot draņķīgs. Žurkas viņu satriekušas, un viss būšot daudz labāk, kad tās atkal pazudīšot. (...)Bet nākošajā rītā (..) uz kāpnēm no bēniņiem līdz pat pagrabam mētājās kādas 10 nosprāgušas žurkas. Blakus māju atkritumu tvertnes bija pilnas ar tām.
Sākot ar ceturto dienu, žurkas jau bariem nāca nobeigties zem klajas debess. Tās līda ārā no pažobelēm, no pazemes, no pagrabiem un noteku caurulēm, garās rindās streipuļoja augšup, lai pazvalstītos dienas gaismā, nokristu augšpēdus un nobeigtos cilvēku tuvumā. Naktī gaiteņos vai ielās varēja skaidri dzirdēt tās agonijā spiedzam. (16.lpp citāta turpinājums un...) ... Ne vienam vien nakts gājējam gadījās uz trotuāra sajust zem pēdas vel nesastinguša līķa elastīgo masu. Varētu domāt, ka pati zeme, uz kuras uzceltas mūsu mājas, iztīrās no liekā šķidruma, ļauj izplūst virspusē strutām un pūžņiem, kas līdz šim saēda tās iekšas. Mazo, agrāk tik mierīgo pilsētiņu varētu salīdzināt ar pavisam veselu cilvēku, kura sabiezējušās asinis pēkšņi sadumpojušās!
No viņa pūtēm klātās rīkles izlauzās atsevišķi, nesakarīgi vārdi. „Žurkas!”- viņš teica.…
