Stāstu „Pārvērtība” un „Spriedums” laiktelpas veidojumā Kafka izmantojis tradicionālās metodes, proti, izmantots tradicionālais, mums visiem zināmais, mērāmais laiks ─ minūtes, stundu ceturkšņi, stundas, diennaktis, pat gadalaiku maiņa; tieši tāpat ir ar telpu, kurā atrodas stāstu varoņi, kas tēloti paškustībā, ir katram lasītājam saprotama, jo neatšķiras no to empīriskās dzīves telpas.
Lai saasinātu savu tipisko varoņa absurdsituācijas uztvērumu, autors, rūpīgi atlasot un izceļot attiecīgās detaļas (piem., tumšo krāsu dominante, ēnu izmantojums, nepilnīgas gaismas jeb pustumsas izcēlums varoņu telpās u.d.c.) mākslinieciski veiksmīgi notušē gan telpas, gan laika konkrētību, līdz ar to tiek panākts, ka laiktelpas kopējais veidols lasītāja uztverē ienāk kā kaut kas dīvaini svešs un nesaprotams, pat ar zināmu mistikas piejaukumu.…
