Gotikā radās divas iezīmes, kas gotikas stilu atšķīra no romānikas mākslas: pirmkārt, pastiprinājās racionālisma moments, otrkārt, spēcīgākas reālistikas tendences. Pirmā iezīme sevišķi uzskatāmi izpaudās arhitektūras jomā, kas izstrādāja ļoti savdabīgu, ārkārtīgi loģiskukonstrukcijas un rotājumu sistēmu. SI sistēma izveidojās un vispilnīgāk vērojama Francijas lielo katedrāļu celtniecība. Gotikas arhitektūras konstrukcijas būtība izpaužas tādējādi, ka tā vienmēr rāda it kā celtnes skeletu , kas apvieno trīs galvenos elementus: smailloka formas nervīru velvi, tā saucamo arkbutānu sistēmu un spēcīgus kontrforsus. Bazilikas tips saglabājās, bet plānojums salīdzinājumā ar romānikas posmu stipri vienkāršojās. Galvenais joms dalās vairākos taisnstūra posmos, no kuriem ktrs pārsegts ar diognāli šķeltām smailloka arkām (nervīrām). Uz leju to smagumu uztver vertikālie balsti (kolonas, vēlāk spēcīgi stabi), turpretim horizontālais spiediens ar arkbutānu (pusarku) palīdzību, pārmetot tos pāri zemāko sānu jomu jumtiem, tiek novadīt uz kontrforsi. Arī sānu jomi tiek pārsegti ar tādām pašām nervīrām, kuras balsta tādas pašas kolonas vai stabi un kontrforsi. Velves daļas starp nervīrām ir vieglas un neietekmē velves izturību. Vieglas ir arī sienu daļas starp kontrforsiem. Akru smailloka forma, kas salīzdinājumā ar pusaploces akru samazina velves horizontālo spiedienu, ir tikpat raksturīga gotikas arhitektūras iezīme kā iepriekš aplukotā konstrukcija. …
