-
Vija Artmane "Ziemcieši. Mirkļi no manas dzīves". Grāmatas recenzija
Dailes teātra režisore Marga Tetere „purinās un skatās virsū kā savilkusies ODZE.” Par Dailes teātra režisori un kustību konsultanti Felicitu Ertneri ir šāda atmiņa: „Felicita Ertnere teica: „Nu jā, smuka viņa ir, Smiļģim viņa patīk, bet es vēl nezinu. Viņa ir kā balta lapa.” To viņa sacīja otrajā studijas kursā, kad bija jau atrādīti visi kursadarbiņi. Balta lapa! Ak Dievs! Mīļā Felicitas kundze! Mana lapa jau kopš dzīves sākuma bija tā aprakstīta, ka manī ritēja nevis asinis, bet asaras! TO JUMS, IZAUGUŠAI „SPRIGUĻOS”, kā sauca viņas skaistās mājas, kurās man iznāca pabūt, NESAPRAST.” (52.lpp.)
Izcilais režisors Eduards Smiļģis izrādās „uz skatuves vienmēr esot bijis slikts runātājs, viņam bija tā saucamā, kā mēs aktieri mēdzam teikt, slapjā dikcija. Kad viņš runāja, sevišķi, kad intensīvi runāja, tad siekalas šķīda uz visām pusēm. Felicita kautrējās un nervozēja, ka viņš jaunas aktrises priekšā tā izblamējas, bet es biju pacietīga. Lielais Smiļģis!” (101.lpp.)
Teātra kritiķes Valentīna Freimane, Lilija Dzene un Maija Augstkalna dabūjušas pieredzēt aktrises „atriebību”, kad Radzinska lugas „ Filma top” tēlā – Kirjanovā – viņa iedzīvinājusi katras kādu raksturīgu iezīmi – Valentīnas Freimanes mazo rociņu ar akvamarīna gredzenu, ko viņa allaž skaisti izliek, Lilijas Dzenes ģērbšanās stilu un kājas papurināšanu nervozēšanas dēļ un nabaga Maijas Augstkalnas melno dzimumzīmīti uz zoda, ko pati Vija nodēvē par bezgala pikantu un skaistu, bet, aplūkojot attēlus tā vis nešķiet. Pat Vija Artmane šo iestudējumu nodēvē par ļoti interesantu un diezgan skandalozu.
Talantīgo Andri Bērziņu, savu partneri izrādē „Elizabete, Anglijas karaliene” Vija Artmane nosauc par dikti lielu ķēpausi, kas niekojas kā mazs puika un atļaujas visādas vaļības.
…
Grāmatā „Ziemcieši. Mirkļi no manas dzīves” saglabāta Vijas Artmanes stāstījuma struktūra, runas stils, valodas īpatnības (tik daudz pamazināmo vārdu vienuviet vēl nebiju sastapusi – kurpītes, gaitenītis, lakatiņš, smiltiņas, oliņas, brītiņš, rociņas, kleitiņa utt.), domu izklāsts, un velti, jo, manuprāt, būtu bijis labāk, ja Vija Artmane savu memuāru rakstīšanu būtu uzticējusi nu jau mirušajam teātra un kino kritiķim Normundam Naumanim. Tur būtu cits asums. Atvirzoties no grāmatas atļaušos citēt Normundu Naumani, un izlasot, ikvienam būtu jāatzīst, ka man ir taisnība:„1956.gadā viņa nospēlē Leldi Spēlēju, dancoju, — ar savām mirdzošajām acīm un maigo, atbruņojošo jaunības daiļuma smaidu iekarojot skatītāju sirdis. Artmane arī atklāj, ka Meistars (Ed.Smiļģis) bijis gana greizsirdīgs uz kinematogrāfu, kurš jau kopš 1956.gada filmas Pēc vētras (Artmanes debija Ritas lomā) intensīvi sāka izmantot ārkārtā kinogēnisko Vijas Artmanes seju.
