Ekoloģisko faktoru svārstību amplitūdu, kurā suga saglabā normālu dzīvotspēju, sauc par ekoloģisko valenci.
Sugas, kurām ir plaša ekoloģiskā valence attiecībā uz faktoru kompleksa izmaiņām, sauc par eiribiontiem. Pretstatā ir stenobionti.
Radniecīgu sugu atšķirīgās pazīmes ir labs piemērs organismu pielāgotībai konkrētu ekoloģisku faktoru intensitātei.
Piemēram,
polārajos apgabalos dzīvojošajiem zīdītājiem ir mazākas izvirzītās ķermeņa daļas salīdzinājumā ar siltākos apvidos dzīvojošām sugām. Siltuma saglabāšanai kalpo arī biezāks apmatojums un zemādas tauku kārta.
Ekoloģiskā faktora intensitāti, kas ir vislabvēlīgākā dzīvības procesu norisei, sauc par optimālo intensitāti jeb optimumu. Jo lielākas ir faktora novirzes no optimālā lieluma noteiktajai sugai, jo stiprāk tiek nomākta dzīvības procesu norise.
Ja kaut viens faktors atrodas nepietiekamības vai pārsātinātības zonā, tad organismu attīstība tiek ierobežota. Šo visvājāko ķēdes posmu, kas nosaka populācijas izdzīvošanu, sauc par limitējošo jeb ierobežojošo faktoru.
…
